Pirms izdzēst neizdevušos kadru: iepazīsti Jāņa Deinata skatījumu uz fotogrāfiju

Veiksmīga fotogrāfija ne vienmēr rodas tur, kur to gaidām. Reizēm iemesls atgriezties pie attēla parādās tikai pēc gadiem. Aicinām iepazīt Proportfolio.lv lietotāju Jāni Deinatu un izlasīt viņa sarunu ar Justīni Verneru portālā LSM.

Fotogrāfa darbus var iepazīt viņa Proportfolio.lv profilā. Taču līdzās portfolio ir interesanti uzzināt arī to, kā autors domā: kam pievērš uzmanību, ko saglabā un kāpēc dažkārt nesteidzas atteikties no šķietami neizdevušās bildes.

Tieši šādu iespēju piedāvā Justīnes Verneras intervija, kas LSM publicēta 2026. gada 18. oktobrī saistībā ar LTV dokumentālo seriālu “Garainis”. Tajā Deinats runā par teātra fotografēšanu, darbu ar fotofilmu un atšķirību starp pasūtījumu un personīgo radošo darbu. Lasīt interviju LSM.

No aktiera izglītības līdz fotogrāfijai muzeja kolekcijā

Deinata ceļš līdz fotogrāfijai sācies teātrī. Viņš ieguvis aktiera izglītību, 1986. gadā absolvējot Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra nodaļu, bet fotografēšanai pievērsies 1989. gadā. Vēlāk viņš arī dalījies pieredzē ar studentiem — no 2011. līdz 2020. gadam bijis foto pasniedzējs RISEBA. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijās, kā arī privātkolekcijās. Avots: LNMM.

Īpaši saistošs pieturas punkts viņa radošajā darbībā ir 2024. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā rīkotā izstāde “Pirmā piecgade”. Tajā bija apkopoti fotogrāfa darbības sākuma attēli, kas tapuši no 1989. līdz 1994. gadam. Līdzās vēsturisku pārmaiņu klātbūtnei tajos redzama ikdiena — ainas, kuru nozīmi vieglāk ieraudzīt, kad pagājis laiks. Par izstādi — LNMM.

Tas rosina pārskatīt arī savus arhīvus. Šodien parasts kadrs pēc vairākiem gadu desmitiem var pastāstīt par vidi, cilvēkiem un paradumiem vairāk, nekā fotografēšanas brīdī spējam paredzēt.

Kad nejaušība kļūst par iemeslu skatīties vēlreiz

Viens no intriģējošākajiem LSM sarunas pavedieniem ir eksperimenti ar vecām fotofilmām. Deinats stāsta par tirdziņā iegādātu filmu, kuras derīguma termiņš beidzies 1980. gadā, un pārsteigumu, kas atklājies pēc tās izmantošanas. Sarunā atgriežas arī savulaik tehniski sabojāti Elzas Radziņas portreta negatīvi, kurus viņš tomēr bija saglabājis.

Šīs epizodes liek aizdomāties par steigu, ar kādu mēdzam vērtēt savus attēlus. Vai tehniska kļūda vienmēr izsmeļ visu, kas fotogrāfijā ieraugāms? Deinata pieredze ir labs iemesls šo jautājumu sev uzdot vēlreiz. Abus stāstus lasi LSM intervijā.

Saruna, pēc kuras atgriezties pie bildēm

Fotogrāfiem interesanta būs arī sarunas daļa par portreta veidošanu un dokumentālu vērojumu: attiecības ar fotografējamo cilvēku šajās situācijās iegūst atšķirīgu nozīmi. Savukārt ikvienam, kurš kādreiz juties neērti kameras priekšā, varētu būt saistošs Deinata skatījums uz nevēlēšanos fotografēties.

Aicinām izlasīt pilno Justīnes Verneras interviju “Mūsu žanrs ir klusējošs. Saruna ar fotogrāfu Jāni Deinatu” portālā LSM. Tajā ir gan profesionālas pārdomas, gan personiski stāsti, kuriem īss ieskats var tikai pavērt durvis.

Pēc lasīšanas ieskaties arī Jāņa Deinata portfolio vietnē Proportfolio.lv — šoreiz jau ar lielāku interesi par izvēlēm, kas palikušas ārpus kadra.