news
Administrācija · 2026-08-19 12:32 · labots
19. augusts – Pasaules fotogrāfijas diena
19. augustā visā pasaulē atzīmē Pasaules fotogrāfijas dienu – dienu, kas veltīta ne tikai fotogrāfiem, bet arī pašai spējai apstādināt laiku vienā kadrā. Šodien fotogrāfija mums šķiet pašsaprotama: izvelkam telefonu no kabatas, nospiežam pogu, un pēc sekundes attēls jau var būt otrā pasaules malā. Taču ceļš līdz šim mirklim ir bijis gandrīz 200 gadus garš.
Par vienu no fotogrāfijas pirmsākumiem uzskata franču izgudrotāja Žozefa Nisefora Njepsa 1827. gadā radīto “Skatu pa logu Le Gras”. Tā ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies fotogrāfija, kas uzņemta ar camera obscura palīdzību. Lai iegūtu šo šķietami vienkāršo skatu pa logu, gaismjutīgā plate kamerā atradās vairākas stundas – pēc pētnieku domām, ekspozīcija varēja ilgt pat vairākas dienas.
Dažus gadus vēlāk Luijs Dagērs pilnveidoja procesu līdz dagerotipijai. 1839. gada 19. augustā Francijā jaunā fotografēšanas metode tika publiski izziņota un padarīta brīvi pieejama pasaulei. Tieši tāpēc 19. augusts vēlāk kļuva par datumu, kurā tiek svinēta Pasaules fotogrāfijas diena.
Dagerotips nebija fotogrāfija tādā nozīmē, kā to saprotam šodien. Attēlu ieguva uz apsudrabotas vara plates, un katrs dagerotips bija unikāls – negatīva, no kura varētu izgatavot vairākas kopijas, nebija. Agrīnajām kamerām arī bija nepieciešamas ļoti garas ekspozīcijas. 1839. gada kamerām tās pat spilgtā saulē varēja ilgt aptuveni divas līdz desmit minūtes vai ilgāk.
Arī Latvija fotogrāfijas vēsturē iesaistījās pārsteidzoši agri. Par pirmo Latvijā uzņemto dagerotipu tiek uzskatīts 1840. gadā tapušais Jelgavas Academia Petrina ēkas attēls. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs norāda, ka to uzņēmis franču izcelsmes fotogrāfs Borāls. Šodien tajā pašā vēsturiskajā ēkā atrodas muzejs.
No viena unikāla attēla līdz kopējamam negatīvam
Dagerotipijas uzvaras gājiens nebija ilgs. Jau 19. gadsimta vidū parādījās praktiskāki fotografēšanas procesi. Viljama Henrija Foksa Talbota negatīva–pozitīva metode pavēra iespēju no viena negatīva radīt vairākas fotogrāfijas. Savukārt 1850. gados mitrās kolodija plates ļāva attīstīties ambrotipijai un ferotipijai.
Ambrotipijā attēlu veidoja uz stikla plates. Savukārt ferotipijā jeb tintype fotografēja uz plānas, tumši lakotas metāla plates. Šie procesi bija lētāki un ātrāki par dagerotipiju, tādēļ fotogrāfija pamazām kļuva pieejama daudz plašākam cilvēku lokam.
1888. gadā notika vēl viena revolūcija. Džordžs Īstmens laida klajā Kodak kameru ar slaveno saukli “You press the button, we do the rest”. Kamera jau bija ielādēta ar filmu 100 uzņēmumiem. Kad tā bija izfotografēta, īpašnieks visu kameru nosūtīja Kodak, kur filmu attīstīja, izgatavoja fotogrāfijas un kameru no jauna uzlādēja. Fotogrāfija no sarežģīta ķīmiska procesa sāka pārvērsties par ikdienas nodarbi.
1889. gadā Leica I palīdzēja izmainīt arī pašu fotografēšanas stilu. Mazā 35 mm kamera bija viegli pārnēsājama un ļāva fotografēt daudz spontānāk nekā ar lielajām tā laika kamerām. Leica I nostiprināja 24 × 36 mm kadra formātu un kļuva par vienu no instrumentiem, kas palīdzēja attīstīties modernajai reportāžas, dokumentālajai un ielu fotogrāfijai.
Kāpēc vecajās fotogrāfijās cilvēki nesmaida?
Viens no populārākajiem fotogrāfijas vēstures mītiem vēsta, ka cilvēki vecajās fotogrāfijās nesmaidīja tāpēc, ka viņiem stundām ilgi bija jāsēž nekustīgi.
Daļa patiesības tajā ir – pašos fotogrāfijas pirmsākumos ekspozīcijas tiešām bija ļoti garas. Taču tehnoloģija attīstījās strauji, un jau 19. gadsimta vidū portretu ekspozīcijas bija ievērojami īsākas.
Nopietnajām sejām bija arī daudz vienkāršāks kultūras skaidrojums. Fotogrāfiskais portrets pārņēma glezniecības tradīcijas, kurās cilvēks vēlējās izskatīties cienījams, nopietns un reprezentabls. Platam smaidam formālā portretā vienkārši nebija tādas nozīmes kā mūsdienās.
No filmas līdz digitālajam sensoram
Nākamais lielais lēciens notika 20. gadsimtā. Fotofilma kļuva arvien kvalitatīvāka, parādījās krāsu fotogrāfija, autofokuss un arvien kompaktākas kameras.
Bet 1975. gadā Kodak inženieris Stīvens Sassons radīja pirmo digitālās kameras prototipu. Tajā brīdī diez vai kāds varēja iedomāties, ka dažas desmitgades vēlāk digitālā fotogrāfija gandrīz pilnībā pārņems ikdienas fotografēšanu.
Šodien kamera ir gandrīz katram cilvēkam. Turklāt bieži vien nevis viena, bet trīs, četras vai pat vairākas – platleņķa, telefoto un citas kameras atrodas vienā viedtālrunī. Attēls tiek uzņemts sekundes daļā, automātiski apstrādāts, saglabāts mākonī un pēc mirkļa publicēts sociālajos tīklos.
Ironiski, ka tehnoloģiski fotografēt vēl nekad nav bijis tik vienkārši, taču izveidot patiesi labu un paliekošu fotogrāfiju joprojām nav kļuvis vienkāršāk.
Viena no visvairāk redzētajām fotogrāfijām pasaulē
Iespējams, vienu no pasaulē atpazīstamākajām fotogrāfijām daudzi nemaz neuztver kā fotogrāfiju.
Windows XP slavenais zaļā paugura un zilās debess darbvirsmas attēls “Bliss” ir īsta fotogrāfija. To 1996. gada janvārī Kalifornijā uzņēma bijušais National Geographic fotogrāfs Čārlzs O'Rīrs ar vidējā formāta Mamiya RZ67 kameru uz Fujifilm Velvia filmas.
Microsoft vēlāk iegādājās attēla izmantošanas tiesības Windows XP vajadzībām. Tā kā Windows XP nonāca uz milzīga skaita datoru visā pasaulē, “Bliss” bieži tiek minēta kā viena no visu laiku visvairāk redzētajām fotogrāfijām.
Fotogrāfija AI laikmetā
2026. gadā fotogrāfija atrodas vēl viena liela pagrieziena priekšā. Kameras jau spēj automātiski atpazīt cilvēkus un objektus, izvēlēties fokusu, kombinēt vairākus kadrus vienā attēlā un ar programmatūras palīdzību iegūt rezultātu, kuru tikai pirms dažiem gadiem būtu bijis sarežģīti radīt.
Tam pievienojusies ģeneratīvā mākslīgā intelekta attīstība, kas spēj radīt fotoreālistiskus attēlus pat bez kameras.
Tas tikai padara interesantāku jautājumu – kas tad īsti ir fotogrāfija?
Varbūt tās vērtība nākotnē arvien mazāk būs atkarīga no tehniskās pilnības un arvien vairāk no tā, ka konkrētajā vietā konkrētajā mirklī patiešām atradās cilvēks ar kameru. Fotogrāfija ir ne tikai attēls. Tā var būt pierādījums, atmiņa, dokuments un autora skatījums uz pasauli.
Pasaules fotogrāfijas diena 2026
Šī gada Pasaules fotogrāfijas dienas izvēles tēma ir “HOME” jeb “MĀJAS”. Organizatori aicina fotografēt to, ko katram nozīmē mājas – cilvēkus, vietu, valsti, bērnības vidi vai vienkārši sajūtu.
Savukārt Pasaules fotogrāfijas nedēļa 2026 norisinās no 12. līdz 26. augustam, aicinot fotografēt, publicēt savus darbus un iepazīt citu fotogrāfu radīto. Sociālajos tīklos tiek izmantoti tēmturi #WorldPhotographyDay, #WorldPhotographyDay2026 un #WorldPhotographyWeek.
Un varbūt tieši šodien ir īstais brīdis izdarīt ko nedaudz neparastu – nevis uzņemt vēl 50 nejaušas bildes telefonā, bet apzināti izveidot vienu fotogrāfiju, kuru gribētos redzēt arī pēc desmit vai divdesmit gadiem.
Atlasīt labāko. Saglabāt. Izdrukāt. Ielikt albumā vai rāmī. Vai arī papildināt savu portfolio ar kadru, ar kuru patiešām gribas lepoties.
Jo kameras mainās, tehnoloģijas mainās un attēlu kļūst arvien vairāk, bet fotogrāfijas galvenais uzdevums gandrīz 200 gadu laikā nav mainījies – saglabāt mirkli, kas citādi pazustu.
Par vienu no fotogrāfijas pirmsākumiem uzskata franču izgudrotāja Žozefa Nisefora Njepsa 1827. gadā radīto “Skatu pa logu Le Gras”. Tā ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies fotogrāfija, kas uzņemta ar camera obscura palīdzību. Lai iegūtu šo šķietami vienkāršo skatu pa logu, gaismjutīgā plate kamerā atradās vairākas stundas – pēc pētnieku domām, ekspozīcija varēja ilgt pat vairākas dienas.
Dažus gadus vēlāk Luijs Dagērs pilnveidoja procesu līdz dagerotipijai. 1839. gada 19. augustā Francijā jaunā fotografēšanas metode tika publiski izziņota un padarīta brīvi pieejama pasaulei. Tieši tāpēc 19. augusts vēlāk kļuva par datumu, kurā tiek svinēta Pasaules fotogrāfijas diena.
Dagerotips nebija fotogrāfija tādā nozīmē, kā to saprotam šodien. Attēlu ieguva uz apsudrabotas vara plates, un katrs dagerotips bija unikāls – negatīva, no kura varētu izgatavot vairākas kopijas, nebija. Agrīnajām kamerām arī bija nepieciešamas ļoti garas ekspozīcijas. 1839. gada kamerām tās pat spilgtā saulē varēja ilgt aptuveni divas līdz desmit minūtes vai ilgāk.
Arī Latvija fotogrāfijas vēsturē iesaistījās pārsteidzoši agri. Par pirmo Latvijā uzņemto dagerotipu tiek uzskatīts 1840. gadā tapušais Jelgavas Academia Petrina ēkas attēls. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs norāda, ka to uzņēmis franču izcelsmes fotogrāfs Borāls. Šodien tajā pašā vēsturiskajā ēkā atrodas muzejs.
No viena unikāla attēla līdz kopējamam negatīvam
Dagerotipijas uzvaras gājiens nebija ilgs. Jau 19. gadsimta vidū parādījās praktiskāki fotografēšanas procesi. Viljama Henrija Foksa Talbota negatīva–pozitīva metode pavēra iespēju no viena negatīva radīt vairākas fotogrāfijas. Savukārt 1850. gados mitrās kolodija plates ļāva attīstīties ambrotipijai un ferotipijai.
Ambrotipijā attēlu veidoja uz stikla plates. Savukārt ferotipijā jeb tintype fotografēja uz plānas, tumši lakotas metāla plates. Šie procesi bija lētāki un ātrāki par dagerotipiju, tādēļ fotogrāfija pamazām kļuva pieejama daudz plašākam cilvēku lokam.
1888. gadā notika vēl viena revolūcija. Džordžs Īstmens laida klajā Kodak kameru ar slaveno saukli “You press the button, we do the rest”. Kamera jau bija ielādēta ar filmu 100 uzņēmumiem. Kad tā bija izfotografēta, īpašnieks visu kameru nosūtīja Kodak, kur filmu attīstīja, izgatavoja fotogrāfijas un kameru no jauna uzlādēja. Fotogrāfija no sarežģīta ķīmiska procesa sāka pārvērsties par ikdienas nodarbi.
1889. gadā Leica I palīdzēja izmainīt arī pašu fotografēšanas stilu. Mazā 35 mm kamera bija viegli pārnēsājama un ļāva fotografēt daudz spontānāk nekā ar lielajām tā laika kamerām. Leica I nostiprināja 24 × 36 mm kadra formātu un kļuva par vienu no instrumentiem, kas palīdzēja attīstīties modernajai reportāžas, dokumentālajai un ielu fotogrāfijai.
Kāpēc vecajās fotogrāfijās cilvēki nesmaida?
Viens no populārākajiem fotogrāfijas vēstures mītiem vēsta, ka cilvēki vecajās fotogrāfijās nesmaidīja tāpēc, ka viņiem stundām ilgi bija jāsēž nekustīgi.
Daļa patiesības tajā ir – pašos fotogrāfijas pirmsākumos ekspozīcijas tiešām bija ļoti garas. Taču tehnoloģija attīstījās strauji, un jau 19. gadsimta vidū portretu ekspozīcijas bija ievērojami īsākas.
Nopietnajām sejām bija arī daudz vienkāršāks kultūras skaidrojums. Fotogrāfiskais portrets pārņēma glezniecības tradīcijas, kurās cilvēks vēlējās izskatīties cienījams, nopietns un reprezentabls. Platam smaidam formālā portretā vienkārši nebija tādas nozīmes kā mūsdienās.
No filmas līdz digitālajam sensoram
Nākamais lielais lēciens notika 20. gadsimtā. Fotofilma kļuva arvien kvalitatīvāka, parādījās krāsu fotogrāfija, autofokuss un arvien kompaktākas kameras.
Bet 1975. gadā Kodak inženieris Stīvens Sassons radīja pirmo digitālās kameras prototipu. Tajā brīdī diez vai kāds varēja iedomāties, ka dažas desmitgades vēlāk digitālā fotogrāfija gandrīz pilnībā pārņems ikdienas fotografēšanu.
Šodien kamera ir gandrīz katram cilvēkam. Turklāt bieži vien nevis viena, bet trīs, četras vai pat vairākas – platleņķa, telefoto un citas kameras atrodas vienā viedtālrunī. Attēls tiek uzņemts sekundes daļā, automātiski apstrādāts, saglabāts mākonī un pēc mirkļa publicēts sociālajos tīklos.
Ironiski, ka tehnoloģiski fotografēt vēl nekad nav bijis tik vienkārši, taču izveidot patiesi labu un paliekošu fotogrāfiju joprojām nav kļuvis vienkāršāk.
Viena no visvairāk redzētajām fotogrāfijām pasaulē
Iespējams, vienu no pasaulē atpazīstamākajām fotogrāfijām daudzi nemaz neuztver kā fotogrāfiju.
Windows XP slavenais zaļā paugura un zilās debess darbvirsmas attēls “Bliss” ir īsta fotogrāfija. To 1996. gada janvārī Kalifornijā uzņēma bijušais National Geographic fotogrāfs Čārlzs O'Rīrs ar vidējā formāta Mamiya RZ67 kameru uz Fujifilm Velvia filmas.
Microsoft vēlāk iegādājās attēla izmantošanas tiesības Windows XP vajadzībām. Tā kā Windows XP nonāca uz milzīga skaita datoru visā pasaulē, “Bliss” bieži tiek minēta kā viena no visu laiku visvairāk redzētajām fotogrāfijām.
Fotogrāfija AI laikmetā
2026. gadā fotogrāfija atrodas vēl viena liela pagrieziena priekšā. Kameras jau spēj automātiski atpazīt cilvēkus un objektus, izvēlēties fokusu, kombinēt vairākus kadrus vienā attēlā un ar programmatūras palīdzību iegūt rezultātu, kuru tikai pirms dažiem gadiem būtu bijis sarežģīti radīt.
Tam pievienojusies ģeneratīvā mākslīgā intelekta attīstība, kas spēj radīt fotoreālistiskus attēlus pat bez kameras.
Tas tikai padara interesantāku jautājumu – kas tad īsti ir fotogrāfija?
Varbūt tās vērtība nākotnē arvien mazāk būs atkarīga no tehniskās pilnības un arvien vairāk no tā, ka konkrētajā vietā konkrētajā mirklī patiešām atradās cilvēks ar kameru. Fotogrāfija ir ne tikai attēls. Tā var būt pierādījums, atmiņa, dokuments un autora skatījums uz pasauli.
Pasaules fotogrāfijas diena 2026
Šī gada Pasaules fotogrāfijas dienas izvēles tēma ir “HOME” jeb “MĀJAS”. Organizatori aicina fotografēt to, ko katram nozīmē mājas – cilvēkus, vietu, valsti, bērnības vidi vai vienkārši sajūtu.
Savukārt Pasaules fotogrāfijas nedēļa 2026 norisinās no 12. līdz 26. augustam, aicinot fotografēt, publicēt savus darbus un iepazīt citu fotogrāfu radīto. Sociālajos tīklos tiek izmantoti tēmturi #WorldPhotographyDay, #WorldPhotographyDay2026 un #WorldPhotographyWeek.
Un varbūt tieši šodien ir īstais brīdis izdarīt ko nedaudz neparastu – nevis uzņemt vēl 50 nejaušas bildes telefonā, bet apzināti izveidot vienu fotogrāfiju, kuru gribētos redzēt arī pēc desmit vai divdesmit gadiem.
Atlasīt labāko. Saglabāt. Izdrukāt. Ielikt albumā vai rāmī. Vai arī papildināt savu portfolio ar kadru, ar kuru patiešām gribas lepoties.
Jo kameras mainās, tehnoloģijas mainās un attēlu kļūst arvien vairāk, bet fotogrāfijas galvenais uzdevums gandrīz 200 gadu laikā nav mainījies – saglabāt mirkli, kas citādi pazustu.
💬 Komentāri (0)